Vai klasiskās darba attiecības ir uz izzušanas robežas?
Bet līgums, ko paraksta, ir pakalpojuma līgums.
Tā ir maza atšķirība uz papīra. Un ļoti liela atšķirība dzīvē.
Modelis, kuru redzu arvien biežāk
Cilvēks strādā ar regulāru slodzi.
Ar fiksētiem pienākumiem.
Ar pieejamības prasībām un atbildību.
Faktiski — kā darbinieks.
Bet bez darbinieka aizsardzības.
Bez slimības lapas. Bez atvaļinājuma. Bez sociālās drošības tīkla.
Toties ar uzņēmēja risku uz saviem pleciem. Un — bieži — par cenu, kuru nav noteicis viņš pats.
Tas vairs nav freelance modelis. Tās ir darba attiecības zem cita nosaukuma.
Divi šī modeļa gali
Šī prakse Latvijas un starptautiskajā tirgū parādās divos ļoti atšķirīgos veidos. Tās nav atsevišķas problēmas. Tās ir viena un tā pati struktūra dažādās intensitātēs.
Pirmais gals — atklāti rupjais.
Sludinājumā piedāvā darbu ar atalgojumu "1500–3500 EUR bruto". Cilvēks atnāk uz darbu. Pirmajā dienā uzņēmuma pārstāvis viņu nosēdina pie datora, ieiet EDS sistēmā un reģistrē viņu kā saimnieciskās darbības veicēju — neatstājot iespēju izvēlēties.
Pēc tam tiek parakstīts “sadarbības līgums”, kas pēc būtības ir darba līgums — ar noteiktu darba laiku no astoņiem rītā, ar tiešo vadītāju, kurš uzdod darbus, un pat ar disciplināriem sodiem. Taču bez būtiskākā — darba devēja pienākumiem.
Šādu gadījumu Latvijā kļūst arvien vairāk. Tie vairs nav izņēmumi — tā jau ir sistēmiska prakse atsevišķās nozarēs.
Otrais gals — civilizēti formāli.
Šeit viss notiek pareizi. Sludinājumā jau ir skaidri uzrakstīts, ka tiek piedāvāts pakalpojuma līgums, ne darba līgums. Sadarbības modelis ir aprakstīts. Cilvēkam ir laiks līgumu izlasīt. Var pat uzdot jautājumus.
Uz papīra — ideāls pakalpojuma modelis.
Realitātē — kvalifikācijas eksāmens, lai vispār drīkstētu strādāt. Uzdevumi, kuri jāveic noteiktā veidā. Cenas, kuras pielīgst vienpusēji un maina pēc vajadzības. Un klauzulas, kuras pakalpojuma sniedzēja stāvokli padara būtiski sliktāku par jebkuru darba līgumu.
Tas, ko parasti neizskaidro, nav līguma forma. Tā ir līguma būtība.
Cilvēks lasa "neatkarīgs pakalpojuma sniedzējs" un domā par brīvību.
Patiesībā paraksta atbildības konstrukciju, kas ir nesamērīga ar saņemto atlīdzību.
Otrais gals ir bīstamāks par pirmo. Jo tas izskatās likumīgs. Un formāli — arī ir.
Brīvība, kuru nosaka kāds cits
Freelance modeli mēs pārdodam kā brīvību.
Esi pats sev priekšnieks. Strādā, kad gribi. Izvēlies klientus.
Skaisti.
Bet pajautāsim sev godīgi: kurš nosaka cenu?
Lielā daļā gadījumu — pakalpojuma pircējs, nevis pakalpojuma sniedzējs.
Klients piedāvā likmi.
Freelancers piekrīt — jo grib darbu.
Tā nav brīva sarunu situācija. Tā ir cenu noteikšana ar varas asimetriju, kuru pārdod kā elastību.
Cena, kuru nevar atļauties
Šeit ir tā lieta, kuru daudzi saprot par vēlu.
Ja freelancers piekrīt cenai, kas patiesībā nesedz viņa reālās izmaksas, viņš nepiedalās tirgū kā pakalpojuma sniedzējs.
Viņš subsidē klientu — no savas drošības rēķina.
Jo no tās summas, kas parādās rēķinā, vēl jāsedz nodokļi un sociālās iemaksas, profesionālās atbildības apdrošināšana, uzkrājums slimības periodam, uzkrājums atvaļinājumam, tukšie periodi starp projektiem un kvalifikācijas uzturēšana.
Tikai tas, kas paliek pāri pēc šī visa, ir reāli salīdzināms ar darbinieka neto algu.
Vienkāršs piemērs — ja stundas likme uz rēķina ir 25 eiro, reālā "neto alga" pēc visu šo posteņu segšanas mēdz būt 11–13 eiro.
Tas vairs neizklausās tik pievilcīgi, vai ne?
Offsets — punkts, par kuru nelasa
Šeit nonākam pie tehniskās detaļas, kuru lielākā daļa freelanceru pamana tikai tad, kad ir par vēlu.
Daudzos pakalpojuma līgumos — gan vietējos, gan starptautiskos — ir iekļauta tā saucamā offset klauzula. Vienkāršā valodā tā nozīmē: pakalpojuma pircējs ir tiesīgs ieturēt jebkuru summu, ko uzskata par sev pienākošos, no jebkura nākamā maksājuma. Un pakalpojuma sniedzējs ar parakstu jau iepriekš ir piekritis šādam ieturējumam.
Tas izklausās tehniski. Praksē tas izskatās šādi.
Cilvēks nostrādā sešus mēnešus. Uz rēķina nopelnīts deviņi tūkstoši eiro. No tā jau jāatskaita nodokļi, sava aprīkojuma un interneta izmaksas — bez jebkādas kompensācijas no klienta.
Tad klients atrod kādu līguma punkta pārkāpumu — pēc savas izpratnes par "materiāliem pārkāpumiem". Tādas klauzulas līgumos parasti ir tik plaši formulētas, ka pārkāpumu var atrast praktiski jebkurā situācijā.
Iedarbinot offsetu, klients var ieturēt visu vēl neizmaksāto atlīdzību, prasīt atpakaļ jau samaksāto, pieprasīt fiksētu sodu — kas šādos līgumos mēdz būt no piecu līdz divdesmit tūkstošu eiro robežās par katru pārkāpuma gadījumu — un pieprasīt savu juristu izmaksu segšanu.
Tajā pašā līgumā klienta atbildība parasti ir ierobežota ar pēdējo sešu mēnešu samaksu.
Pakalpojuma sniedzēja atbildība — neierobežota.
Kas paliek pāri pakalpojuma sniedzējam pēc offseta iedarbināšanas?
Atbilde nav “mazāka summa”. Tā var būt arī negatīva.
Cilvēks nostrādā pusgadu — un rezultātā paliek parādā uzņēmumam, kuram strādājis.
Tas nav teorētisks scenārijs. Tā ir reāla juridiska konstrukcija, kas iestrādāta simtiem tūkstošu pakalpojumu līgumu visā pasaulē. Un jā — arī tādos, ko ikdienā paraksta cilvēki Latvijā.
Risks, kas attiecas uz abām pusēm
Šeit slēpjas vissvarīgākais. Un tas, ko klients bieži neapzinās.
Ja freelancers strādā par cenu, kura nesedz apdrošināšanu un uzkrājumus, tad līgumā rakstītā "pilnā atbildība" lielā mērā ir ilūzija.
Sodi var būt ierakstīti.
Termiņu sankcijas var būt ierakstītas.
Kvalitātes garantijas var būt ierakstītas.
Bet, ja kaut kas iet greizi un kāds reāls zaudējums jāatlīdzina, var izrādīties, ka no pakalpojuma sniedzēja vienkārši nav ko piedzīt.
Klients ir uzticējis profesionālu darbu cilvēkam, kuram nav resursu uzņemties to atbildību, kuru pats līgums uzliek.
Tā ir slikta sadarbība — abām pusēm.
Kā izskatās godīgs modelis
Godīgs pakalpojuma modelis nav tas, kurā freelancers maksā par sava klienta elastību.
Godīgs modelis nozīmē četras lietas.
Pakalpojuma sniedzējs zina savas reālās izmaksas un cenu rēķina, izejot no tām — ne no tā, ko klients ir "gatavs maksāt".
Klients saprot, ka pakalpojuma cena ir augstāka par darbinieka stundas tarifu, nevis zemāka. Pretējā gadījumā kaut kas modelī nestrādā.
Atbildība līgumā ir samērīga ar atlīdzību. Pilna atbildība par zemu cenu nav profesionalitāte, tā ir matemātiska kļūda. Vienpusīgi offset mehānismi, kurus viena puse var iedarbināt pēc savas izvēles, šajā līdzsvarā neietilpst.
Abas puses saprot, ka tā ir pakalpojuma attiecība, nevis maskēts darba līgums. Ja sadarbība šo pārbaudi neiztur, tad jautājums nav par to, kā uzlabot līgumu. Jautājums ir, vai šai attiecībai vispār vajadzētu būt freelance.
Tātad — vai klasiskās darba attiecības tiešām izzūd?
Nē.
Tās maina formu. Un dažos gadījumos — apzināti tiek pārformulētas, lai izvairītos no darba devēja pienākumiem.
Kāds to dara atklāti — uzspiežot saimniecisko darbību pirmajā darba dienā.
Kāds to dara civilizēti — ar profesionāli noformētu līgumu, kuru cilvēks pats paraksta, jo neredz, kas iekšā ir patiesi rakstīts.
Atšķirība ir formā.
Rezultāts ir tas pats — cilvēks strādā kā darbinieks, riskē kā uzņēmējs un saņem kā neviens no abiem.
Veselīgs nākotnes modelis ir hibrīds. Kodola komanda darba attiecībās plus ārējie speciālisti konkrētiem uzdevumiem. Skaidri novilktas atbildības robežas. Saprātīgi sadalīts risks.
Pirms aizverat šo tekstu
Trīs jautājumi, par kuriem ir vērts padomāt.
Ja Jūs esat uzņēmējs — kad pēdējo reizi savā uzņēmumā skaidri pārskatījāt, kuras lomas ir īsts pakalpojums un kuras patiesībā ir darba attiecības zem cita nosaukuma? Vai šī izvēle ir biznesa lēmums, vai tikai izmaksu optimizācija ar atliktu risku?
Ja Jūs esat freelancers — Jūsu cena reāli sedz nodokļus, apdrošināšanu, atvaļinājumu un slimības risku, vai arī tā ir summa, par kuru klients ir "gatavs maksāt"? Un — vai Jūs esat lasījis savu līgumu līdz galam, ieskaitot tos punktus, kur runa ir par offset, fiksētiem sodiem un atbildības robežām?
Ja Jūs esat klients — vai Jūsu sadarbība ar pakalpojuma sniedzēju iztur Darba likuma 40. panta pārbaudi? Jo VID un VDI to var pārbaudīt arī tad, kad Jūs to negaidāt.
Noslēgumā
Freelance modelis nav problēma.
Problēma ir tad, kad cilvēks strādā kā darbinieks, bet uzņemas uzņēmēja risku — bez uzņēmēja ienākumiem.
Vai vēl sliktāk — kad līgumā ierakstīti mehānismi, kuru rezultātā pēc pusgada darba pakalpojuma sniedzējs var palikt parādā tam, kuram strādāja.
Tā nav nākotne. Tā ir tagadne. Un tā kļūst par normu, kamēr neviens neuzdod jautājumu, kas patiesībā ir parakstīts.
Elastība bez atbildības nav brīvība.
Tā ir aizkavēta problēma. Un parasti tā uzsprāgst tieši tad, kad to vismazāk gaida.
Ja Jūsu uzņēmumā sadarbības modeļi, atbildības robežas vai cenu loģika ir kļuvuši neskaidri — ir vērts tos sakārtot, pirms problēmas kļūst dārgas. Sākt var ar vienu vienkāršu jautājumu: vai katra mūsu pakalpojuma līguma cena reāli sedz to atbildību, kuru tas uzliek? Ja atbilde nav skaidra — uzrakstiet, paskatīsimies kopā.